Pagājušo nedēļu VisLatvijas vidusskolas vidusskolēni noslēdza ar kopīgu pasākumu, kurā bija iespēja paviesoties Saeimā atvērto durvju dienas pasākumā un doties uz kultūras pili Ziemeļblāzma. Tālāko pārgājienu pa Mangaļsalu lietus tomēr lika atcelt, taču prieks par kopābūšanu tāpēc ne mazāks.
Sofja Orlova no 10.klases izmantoja iespēju Saeimā nofotogrāfēties un raksta: “Mums bija iespēja iepazīt parlamenta darba vidi, aplūkot Sēžu zāli, Balsošanas zāli, Dzelteno un Sarkano zāli, kā arī reprezentācijas telpas. Par godu neatkarības atjaunošanas 35. gadadienai arī bija skatāma ekspozīcija “Balsojums, kas mainīja vēsturi”. Apmeklētāji varēja aplūkot konstitucionālā likuma “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” oriģinālu, Anatolija Gorbunova darba galdu un citus priekšmetus, kas saistīti ar Latvijas neatkarības atjaunošanas laiku. Vēl skolēni varēja nofotografēties tematiskā foto stūrīti un bez maksas nosūtīt uz jebkuru vietu Latvijā īpaši šim notikumam veidotu pastkarti.”
Saeimā esošie žurnālisti aktīvi iemūžināja skolēnu viesošanos, un arī 12.klases skolēnu Emanuelu Žuku intervēja par viņa iespaidiem Saeimā. Emanuels dalījās iespaidos, ka viņu visvairāk pārsteidza lielās marmora Saeimas kāpnes un Saeimas zāle, ko visi atzina par mazāku esam, nekā izskatās TV. Uzzinājām arī, ka šī ēka ir celta kā Vidzemes bruņniecības nams (1865). Vidzemes bruņniecības laikā tagadējās reprezentācijas telpas ir kalpojušas visai pragmatiskiem mērķiem, piemēram, zaļā zāle bijusi guļamistaba. Sarkanā zāle, kurā šodien notiek Saeimas Prezidija sēdes, starptautiskas konferences, tika izmantota kā ēdamzāle, Dzeltenā zāle, kura pārsteidza ar savu krāšņumu, bijusi Dāmu salons, kur notikušas balles un viesības. No ielas, nezinātājam pavisam nemanāms, fasādē namu sargā Lāčplēsis.
Tālāk ceļš veda uz vēl vienu izcilu ēku – 20.gadsimta sākumā celto Ziemeļblāzmas kultūras pili. Arī šai ēkai ir interesanta vēsture, un tā glabā sava laika liecības par izciliem latviešiem. Augusts Dombrovskis ir latviešu rūpnieks, kokapstrādes magnāts, izglītības un kultūras mecenāts. Viņš uzcēlis ne tikai Ziemeļblāzmas kultūras pili, bet arī pirmo radošās inteliģences jaunrades namu – Burtnieku pili, īpašu pansionātu/patvērumu latviešu rakstniekiem un māksliniekiem, kur viņi varēja dzīvot un strādāt bez maksas. Tur ilgu laiku uzturējušies Krišjānis Barons, Jānis Jaunsudrabiņš un Kārlis Skalbe, komponists Emīls Dārziņš un tēlnieks Teodors Zaļkalns.
Dombrovskis uzcēla arī Zaļo skolu, kas bija pirmais bezmaksas bērnudārzs Latvijā strādnieku bērniem, kurā izmantoja unikālas, tā laika progresīvākās pedagoģijas metodes. 20. gadsimta mijā strādnieku ģimenēs bērnu aprūpe bija milzīga problēma — vecāki strādāja garas darba stundas, un bērni bieži tika pamesti novārtā. Dombrovska mērķis bija izveidot iestādi, kurā bērni ne tikai mācītos lasīt un rakstīt, bet arī iegūtu dzīves prasmes, mīlestību pret darbu, dabu un mākslu.
Interesanti, ka Ziemeļblāzmas kultūras pili A. Dombrovskis sākotnēji cēlis atturības, vēlāk Bezalkohola biedrības vajadzībām. Viņš bijis kaislīgs atturības piekritējs, un savas rūpnīcas strādniekiem, kuri nelietoja alkoholu, viņš maksājis augstāku algu.
Koka pili pēc pāris gadiem cara soda ekspedīcija nodedzināja, tās vietā A.Dombrovskis uzcēla mūra ēku, pats piedalīdamies arhitektūras un konstrukcijas risinājumu izstrādē.
Mūs pārsteidza tas, ka viens cilvēks, būdams kokrūpnieks, spējis atstāt tik lielu kultūras mantojumu. Bet tie nav vienīgie pārsteigumi par A.Dombrovski – izrādās, ka viņš ir bijis arī vijoļu meistars – pašrocīgi izgatavojis vairāk nekā 100 vijoles, altus un čellus.
Lūk, cik daudz vēstures un pārdomu par viena cilvēka nozīmīgumu latviešu izglītošanā, kultūrā, par uzņēmību un uzņēmējdarbību, par mecenātismu. Blakus tam jaunas iepazīšanās ar klasesbiedriem, saliedēšanās gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
