Šajā pavasarī apritējis 1 gads, kopš VisLatvijas skolā darbojas skolēnu pašpārvalde. Lai arī tās pastāvēšanas laiks vēl ir neilgs, šie mūsu skolas aktīvie jaunieši sevi lieliski parādījuši jau  daudzās skolas dzīves norisēs.  Mācību gads viņiem noslēdzies ar ko īpašu- dalība Eiropas mobilitātes programmā, kurā kopā ar skolotājām Daci Kalniņu un Guntu Katkeviču tika pavadīta iespaidiem bagāta  nedēļa Sicīlijā.

Kāds pirmo reizi izbaudīja lidojumu, kāds vēl nekad nebija ceļojis bez vecākiem un vēl nevienam nebija pieredze, kā tas ir -dzīvot svešā valstī viesģimenē. Pavisam noteikti varam apgalvot, ka itāļi ir īpaši sirsnīgi un draudzīgi cilvēki. Katram skolēnam stacijā pretī bija viņa viesģimene un ātri ieskāva ar priecīgu sagaidīšanu un rūpēm par jaunā drauga labsajūtu. Hotelis, kurā dzīvojām mēs- abas skolotājas, bija ģimenes uzņēmums. Sirsnīgi un gādīgi. Tā nu arī mēs varējām justies kā ģimenē.

12.maijā ap plkst.23:00 saaktivizējās Etnas vulkāns. Mēs- skolotājas jau rātni gulējām viesnīcā.  Vienā brīdī bija tāds troksnis- domāju, ka trešā stāva balkons uz mūsu balkona uzkritis. No rīta vēl skatījos, vai uz mūsu balkona kaut kas nav uzgāzies. Un tikai vēlāk  skolā visi runāja par Etnu un rādīja, kādas bildes dažiem bija izdevies  safotografēt. Tad arī sapratu, ka tas bija vulkāna radītais troksnis, ko dzirdēju. Vietējie gan pret šīm Etnas rosībām izturas apbrīnojami mierīgi. Piektdienas lietusgāzes viņu skatījumā bija daudz bīstamākas- tā, ka itāļu bērniem tika atcelta skola, bet mums pasākumi. Taču mums tas nelikās nekāds šķērslis- veltījām šo laiku pastaigām pa pilsētu un veikaliņiem. Tik vien kā slapjas kājas, jo lietus bija ilgs un spēcīgs un ūdens pa ielām tecēja straumēm.

Skolā noklausījāmies lekciju par Etnas vulkānu un bijām arī ekskursijā uz Etnu. Kāpām augstu, bet ne līdz krāteriem. Jo augstāk, jo melnāks un akmeņaināks. Bet zemāk vērojama interesanta daba. Pārsteidza tur augošie bērzi. Līdzīgi Latvijas bērziem un tomēr savādāki.  Mums Betula pendula ( lat.), tur Betula etna ( lat.). Vietām zemi sedz nezināmu augu zaļš klājums. Ričards apsēdās uz tāda zaļā klajumiņa, bet pieceļoties saprata, ka tas ir kaut kas līdzīgs kaktusam- bija sadurstījies sīkām adatiņām.

Šajā projektā piedalījās arī jaunieši no Polijas un Portugāles. Visiem bija jāprezentē sava valsts un skola. Mūsu skolēni pret šo attiecās ļoti atbildīgi un attiecīgi bija arī ļoti satraukušies. Mēģinājumu paguvām noturēt tikai vienu reizi. Liels paldies Mārtiņam, ka bija  saveidojis prezentāciju! Lai arī satraukuma dēļ šis tas sajuka, mums beigās izdevās visatraktīvākā uzstāšanās, kas izpelnījās aplausus.

Savā ziņā bijām neparasti arī ar to, ka esam tālmācības skola. Saņēmām ļoti daudz jautājumus par mūsu mācību vidi, par skolas dzīvi. Prieks bija klausīties, kā mūsu skolēni to skaidroja. Sapratu, ka dalība izstādē “ Skola 2025” ir bijis vērtīgs treniņš.

Giarres skolas jaunieši izrādīja mums skolu- plašu ēdnīcu, klases, dabaszinātņu laboratorijas. Bija jūtams, ka  viņi ļoti lepojas ar savu skolu. Vēlāk devāmies ekskursijā uz Katāniju, kur apskatījām seno benediktiešu klosteri, kurā šodien atrodas Katānijas universitāte. Pašu pilsētu varējām vērot arī plašāk- dodoties izbraukumā ar tūristu vilcieniņu.

Giarres pilsētas pludmale ir ļoti akmeņaina. Itāļu jaunieši paši mums saorganizēja ceļojumu uz Tourminu, kur jūras piekraste ir pieejamāka.  Vispirms – pludmalē volejbola spēle, bet jau satumstot devāmies kalnā, kur izvietojusies apbrīnojami skaista tūristu atpūtas vieta ar maziem veikaliņiem un grezniem āra restorāniem, muzikantiem un priekšnesumiem. Vakara gaismiņas un laternas  šai vietai piešķīra pasakainu skaistumu.

Un kas gan būtu Itālija bez picām un lazanjas! Jāpiebilst, ka pusdienojām parasti skaistos  restorānos- gaumīgs interjers, ekselents  galda klājums, apkalpošana.

Ričards dzīvoja Elizabetes Patti ģimenē. Viņas  vecāki ir vīndari un tiem ir arī savs viesmīlības uzņēmums- hotelis, restorāns. Mūsu izveda interesantā ekskursijā pa vīna ražotni un baudījām greznas pusdienas arī Patti ģimenes restorānā.

Noslēguma pasākums bija īsta kulminācija piejūras restorānā Mare Kambo. Vakars bija silts, jūras viļņi spēcīgi un virs tiem romantiski rotājās liels,  sarkans mēness.  Vakariņas kārtu kārtām. Protams, arī  picas- daudz un dažādu veidu. Itāļu jaunieši “iegrieza”  enerģisku ballīti disko ritmos. Dejās vienojās gan mūsējie, gan  portugāļi, gan poļi. Gan jaunieši, gan skolotāji.

Vakara noslēgumā katram pasniedza Erasmus sertifikātu un piemiņas suvenīrus. Izrādās, ka lasīt mūsu latviskos vārdus un uzvārdus itāļiem ir sarežģīts uzdevums. Dzirdējām visdīvainākos veidus, kā mūs vēl varētu saukt.

Sestdien jau bija jādodas uz lidostu. Ģimenes pavadīja savus “audžubērnus” uz vilciena staciju. Vēl atvadoties mūs turpināja izjautāt par mūsu skolu. Vienojāmies, ka noteikti gaidīsim itāļus šīs vasaras nogalē pie mums Latvijā. Vilciens nepielūdzami tuvojās. Dažam labam  noritēja pa asariņai.

Mazliet noguruši, bet ļoti laimīgi visi atgriezāmies savā mīļajā Latvijā.

Šajā ceļojumā man bija iespēja iepazīt katru pavisam citādos apstākļos. Varēja just, kā mēs savstarpēji satuvināmies. Undīne, kura sākotnēji bija tik sabijusies par visu gaidāmo, tik brīnišķīgi atraisījās. Helēna, kas arī ir klusa meitene, izrādās ir arī ļoti patstāvīga un drosmīga. Annija jau atkal parādīja, cik lieliski  prot uzstāties un, ka ir uzticams draugs. Mazā Elza- vienmēr eleganta, ļoti interesanta kā sarunu biedrs, prātīga un gudra.

Pēteris un Fēlikss parasti turējās kopā un aizrautīgi diskutēja par dažādām  pasaulsvarīgām tēmām. Sarunās abi bija uz viena viļņa. Ričards pārsteidza ar to, cik labu iespaidu par sevi bija radījis viesģimamē.  Dzirdēju lieliskus vārdus par viņu gan no pašas Elizabetes, gan tēta un mammas un pat no vectētiņa un vecmāmiņas.

Ralfs apbūra Sofiju un viņas ģimeni ar savu mīļumu un emocionalitāti. Viņš nebaidās būt atvērts, izrādīt savas jūtas, pat ja tā ir asara, kas nobirst atvadoties.

Emīls atklāja pavisam ko jaunu par sevi. Tā nu sagadījās, ka meitene Marta, kuras ģimenē viņš dzīvoja, bija pilnīgs pretstats viņam pašam. Tas Emīlu vienlīdz izbrīnīja un šokēja. Un rosināja rakstīt dienasgrāmatu par šo, viņa redzējumā, pilnīgi dīvaino meiteni.  Šie pieraksti bija tik uzjautrinoši, jo īpaši, kad izskanēja Emīla lasījumā. Nospriedām, ka Emīls varētu būt ne tikai lidotājs, bet arī lielisks Stand ap izrādes aktieris.

Manuprāt, lielisks tandēms bijām arī mēs ar Guntu. Jautrība un smiekli mums nerimās. Gunta ir arī interesanta un vieda kā sarunu biedrs. Viņa lieliski sapratās arī ar jauniešiem. Guntai ir tāds pieredzējuša ceļotāja mieriņš. Visi tādi satraukti ieradāmies Rīgas lidostā. Lai arī laicīgi, bet vēl jau jāsadala suvenīri, jānodod bagāža un jāreģistrējas lidojumam Ceļotāju šoreiz lidostā tā pavairāk. Rosamies. Emīls ik pa brīdim skaļi noziņo pulksteņlaiku. Bet Gunta iesēžas masāžas krēslā, apmaksā to uz 15 minūtēm un “ čilo” vienā mieriņā. Mēs viņu atstājam un dodamies uz somu kontroli. Guntas nav un nav. Steidzos skatīt, kas noticis. Masāžas krēsls izslēdzies un Gunta labsajūtā viegli iesnaudusies. Visu paguva bez steigas. Bet jaunieši par masāžas krēslu kacināja un iesmēja vēl ilgi.

Lai arī itāļu organizatorēm  angļu valoda bija “anglo itāliska”, Gunta ar to tika galā. Abas itālietes savulaik pabijušas Erasmus programmā Latvijā, Daugavpilī. Tur tika pārsteigtas ar krievvalodīgo vidi un iemācījušās uzrunu deminutīvā ar izskaņu “ očka”. Tiklīdz nosauca Guntu par Guntočku, tā mums viņas kļuva par Lindočku un Silvočku.

Paldies Guntai arī par izturību tajā naktī, ko divatā pavadījām pie datora sacerot un tulkojot jauniešiem tekstus, kurus runāt prezentācijā. Izjutu, ka esam komanda, kurai nekas nav neiespējams.

Arvil, Laura, Mārtiņ, Alise! Pirms un visa ceļojumā laikā izjutām un ļoti novērtējām jūsu atbalstu. Bija sajūta, ka esat ar mums 24/7.

Paldies Laura, ka “uzcepi” šo gara darbu, šo projektu tik kvalitatīvi, ka tas tika atbalstīts. Saprotams, ka ar uzrakstīšanu vien jau nekas vēl nebeidzas. Neraugoties uz eksāmenu laika dunu, Tu atrod vēl spēkus turēt roku uz pulsa arī šim projektam. Tas ir patiesi varonīgi!

Mārtiņ, Tev sirsnīgs paldies par prezentāciju! Tā bija lieliska. Viss notika tādos tempos, ka jaunieši paši to vairs nebūtu paspējuši izveidot.

Alisīt, paldies Tev, ka biji ar mums ik mirkli. Ka vispār “izraki” mums šos itāļus un spēji ar viņiem nokomunicēt. Redzējām, cik sarežģīti tas bija un tomēr – beigās viss izdevās. Ļoti novērtējam , ka pavadīji mūs lidostā. Tas bija patīkami. Un, lai arī kādas pilnīgi nejēdzīgas  domstarpības ar itāļu Lindočku radās ceļojuma laikā, Tu turējies braši un visu “izrullēji”.

Arvil, zināms, ka esi pamati un jumts visam šim notikumam. Tava galvenā rūpe bija , lai mēs justos droši, ērti un laimīgi šajā notikumā. Un Tu to spēji nodrošināt par visiem 100%. Paldies par Tavu vīrišķīgo mīlestību, ko dod šiem jauniešiem. Tu viņiem esi izcils piemērs tam, kā šajā dzīvē būt.

Nu ko – uz sadarbību jaunos varoņdarbos! J

Informāciju sagatavoja jauniešu pašpārvaldes vadītāja Dace Kalniņa.